Protams, neviens vairs nespēj
iedomāties to, kāda būtu dzīve, ja mūs visus atgrieztu simtiem gadus
atpakaļ. Mēs tik ļoti esam pieraduši pie
visiem mūsdienu labumiem, ka bieži
vien nemaz nepievēršam īpašu uzmanību katrai lietai atsevišķi, tikai uztveram
tās pašas par sevi saprotamas. Ja tā padomā – vai tiešām ikviens zina to, ka
sākotnēji fotogrāfija bija tikai lietu kopēšana? Kā arī to, ka fotogrāfija nav
tikai notikumu atspoguļojums, bet arī māksla?
Sākotnēji cilvēki nevarēja saprast – kā
fotogrāfija var būt māksla, ja tā vienkārši ir notikumu un lietu kopēšana?
David Bate savā grāmatā „ Photography.
The Key Concepts” raksta, ka pirms
nepilniem simts gadiem cilvēki sākuši saprast, ka māksla fotogrāfijā rodas no iztēles, liekot cilvēkam izmantot savas
radošās dotības. Tad arī cilvēki sāka saprast, ka fotogrāfija var būt kāds
ziņojums, ko autors ar savu foto vēlas pateikt citiem.
Fotogrāfija bieži vien ir tas, ko cilvēks ar kailu aci nekad
nespēs ieraudzīt. Tas var būt teleskopisks vai mikroskopisks palielinājums, kompozīcija,
vienkārši uz brīdi apstādināts moments, ko cilvēks savā ikdienas steigā nemaz
nepamana. David Bate savā grāmatā raksta, ka cilvēks ar savu aci redz
binokolāri, bet kameras acs skatās monokulāri. Tajā brīdī, kad cilvēks skatās
uz fotogrāfiju, cilvēka redze to pašu notikumu vai lietu redz tā, kā to redz
kameras acs.
Šobrīd pievērsīsimies tieši mākslas
fotogrāfijai. Katram attēlam vienmēr būs savs stāsts un valoda. Fotogrāfs bieži
vien ar savām fotogrāfijām mēģina likt citiem sajust un redzēt to, ko redz viņš
pats, tomēr reizēm citi vienas un tās pašas fotogrāfijas nozīmi var saprast
dažādi. Ne vienmēr katrā attēlā ir parādīts kāds konkrēts notikums, bet gan atspoguļotas
emocijas un sajūtas, kas parādās apskatot attēlu.
Esmu izvēlējusies fotografēt cilvēku
rokas. Daudziem varbūt liekas, ka tās neko neizsaka, tomēr tieši rokas bieži vien parāda cilvēka
raksturu un dzīvesveidu. Rokas var parādīt to, kāda cilvēkam ir bijusi dzīve
vai nodarbošanās. Ne velti saka, ka rokas ir cilvēka dvēseles spogulis.
Protams, roku izmantošana var būt arī
simboliska, piemēram, savā uzdevumā fotografējot rokas, vienā attēlā ir redzamas divas dažādas rokas, kuras ir sakrustotas.
Šis attēls parāda draudzību un
uzticēšanos, kā arī kopā pavadīto laiku. Tā ir vasara, draudzenes ir auzbraukušas uz kopīgu pasākumu. Viņas pieskata viena otru, neizlaiž no acīm, jo tā draudzenes dara. Citi šo attēlu var saprast arī savādāk, arī David Bate savā
grāmatā raksta, ka cilvēks nekad nespēs saprast visas fotogrāfijas nozīmes un
katrs attēlu var redzēt savādāk.
Kādā citā attēlā ir redzamas sasptindzinātas
rokas, kuras ir savijušās ar ķēdi. Šis attēls pauž agresivitāti un spēku. Tas liek domāt par to, kāpēc šī cilvēkam ir tādas dusmas un agresivitāte? Tā ir vilšanās, vai izmisums, vai kāds viņu ir spēcīgi sāpinājis vai aizvainojis? Tas lai paliek iztēlei..
Vēl
vienā attēlā ir redzama vīrieša roka, kura ir satvērusi mazu, zaļu vārpu. Rokas
āda fotogrāfijā ir netīra un saplaisājusi, kas liek cilvēkam automātiski sākt
domāt par to, kāpēc viņa āda tāda ir. Fotogrāfija parāda gan skarbumu, kas ir vīrieša
roka, gan arī trausmumu, kas ir mazā vārpa vīrieša rokā. Skarbums un trauslums.
Vārpa ir maza un trausla zem lielās vīrieša rokas, tomēr roka šo
vārpu netur stingri, jo, lai arī roka izskatās skarba, tā nevēlas saplēst
vārpu. Šeit arī parādās stāsts. Piemēram, cilvēks, apskatot šo attēlu, sāk domāt par
to, kas ar šīm rokām ir noticis pirms attēls tika uzņemts. Līdz ar to cilvēka
galvā var izveidoties vesels stāsts tikai no vienas fotogrāfijas. Tā ir cilvēka iztēle, kas vienkāršu fotogrāfiju var atspoguļot kā mākslu,
nevis tikai kāda notikuma vai lietas nokopēšanu.
Man patīk vērot notiekošo visapkārt,
ar kameras aci lietas ieraudzīt pavisam citā gaismā, tā, kā to neredzēs citi. Manas fotogrāfijas bieži vien ir vairāk ar simbolisku nozīmi, nevis tiešs atspoguļojums. Tas, vai citi to sapratīs, nav svarīgi. Galvenais ir tas, ka es to daru sevis dēļ, tāpēc, ka man tas liekas interesanti un aizraujoši.
